Dīvainākais vakars manā šujamistabā

[klarikafoolishDeltager]

Es nekad nebiju domājusi, ka mana aizraušanās ar vintage audumiem un šujmašīnu mani aizvedīs līdz nakts vidum, skatoties uz ekrānu ar atvērtu muti. Bet dzīve ir pilna pārsteigumu, un šis bija viens no tiem.

Tas sākās pavisam parasti. Pēc smagas darba dienas, kad mani pirksti vēl atcerējās pieskārienus pie ierakstu mākslinieciski papīra lapiņām (esmu māksliniece, kas strādā ar kolāžām), es nolēmu atpūsties. Uz galda stāvēja tikko atvesta auduma partija no kādas vecas angļu mājas. Smaržoja pēc lavandas un putekļiem. Ideāls vakars.

Bet kaut kas noplīsa.

Esmu tipisks cilvēks, kas darba dienas laikā koncentrējas līdz pēdējam, bet vakaros man vajag ko pavisam pretēju. Parasti tā ir grāmata vai filma. Bet šoreiz manās rokās nonāca telefons, un es atcerējos par to spēļu vietni, ko draugs pieminēja pirms pāris nedēļām. “”Turies pa gabalu,”” viņš teica, bet protams, tie ir tie vārdi, kas liek apgriezties un palūkoties.

Es piesēdos pie dīvāna, ieliku savu iecienīto džeza mūziku un sāku pētīt.

Atšķirībā no daudziem, es nekad neesmu bijis cilvēks, kas visu uztver nopietni. Man patīk tests, pašironija un vieglums. Tāpēc, kad pirmo reizi ieraudzīju Vavada interfeisu, es iesmējos. “”Šis izskatās pēc ķekavas loterija,”” es nodomāju. Visi tie krāsainie simboli, griežamie ritenīši un automātiskie līmeņi atgādināja tos zaķu kažokus, ko bērnībā izpirkām zemē.

Es sāku lēnām, bez domas par to, vai un cik daudz laimēšu. Uzliku mazu summu, tikai lai saprastu mehāniku. Man šķita aizraujoši fiziski skatīties, kā ekrānā mainās simboli. Kad pirmo reizi uzgriezās trīs minimāli sakritumi, es sajutu patīkamu mutuļojumu. Ne jau naudas dēļ. Vienkārši tāpēc, ka šī spēle bija pilnīgi atšķirīga no mana darba, kur viss ir plānots, izmērīts un saskaņots ar klientiem.

Šeit nebija nekādas kontroles. Tikai prieks un cerība. Tā ir tieši tā sajūta, kad kaut kas ārpus tevis var uzsmīdēt.

Laiks ritēja ātri. Vairākas atskaņošanas reizes mainījās. Es nezaudēju daudz, bet arī negaidīju džekpotu. Man vienkārši patika process. Un tas, kas parasti mani garlaiko (atrašanās paralēlajā realitātē, līdzīgi kā ķekavas loterija), šeit pārvērtās par patīkamu veidu kā pabūt sev līdzās.

Bet tad notika kaut kas negaidīts.

Vēlāk naktī, kad jau biju gatava beigt spēlēt, es ieraudzīju automātu, ko esmu ignorējusi visu vakaru. “”Megaways – kaut kāds džungļu temats.”” Es nospiedu “”spēlēt”” bez domas. Ievietoju pāris eiro, jo mans budžets bija ierobežots.

Starp citu, šeit es izdarīšu mazu atkāpi. Man ir noteikums spēlēt tikai ar to naudu, ko esmu gatava pazaudēt bez raizēm. Tas ir svarīgi. Un tāpēc, kad tas notika – kad ekrāns pēkšņi izgaismojās ar zelta fona apmali un sākās bonusa raunds – es sākumā pat nesapratu.

Man bija 25 griezieni ar palielinātu koeficientu.

Simboli sāka krist kā lietus. Katrs grieziens palielināja summu. Es sēdēju, nevarēdama atraut skatienu. Sirds pukstēja strauji, bet ne jau no naudas, bet no notikuma spriedzes. Tas atgādināja brīdi, kad pirmo reizi veiksmīgi savienoju divus kontrastējošos audumus un radīju kreklu, kas izskatījās pēc mākslas darba.

Tas pats skaistums. Bet šeit tas notika elektroniski.

Kad bonuss beidzās, es paskatījos uz ekrānu un nespēju noticēt. Salīdzinoši maza summa, bet man tobrīd likās, ka esmu iekarojusi pasauli. Es atrautos, paņēmu gaisa malku un pasmējos par sevi. “”Tā ir veikla ķekavas loterija,”” es teicu skaļi, un tas bija tieši tas, ko jutu. Prieks, pārsteigums, nejaušības mīlestība.

Pēc tam es spēlēju vēl pāris spēles, bet bez lielām sajūtām. Galvenais bija jau izveidotais siltā un nejaušā sajūta. Un tas mans laimests (lai gan objektīvi mazs) kļuva par vakara galveno notikumu.

Kad beidzu, es pārskaitīju naudu uz kontu un domāju: “”Es to varētu izmantot tam jaunajam audumam, ko redzēju internetā.”” Un patiesi, nākamajā dienā es to nopirku. Tagad tas audums pārvērtīsies par elegantu vesti, un katru reizi, kad to valkāšu, es atcerēšos šo vakaru.

Šī pieredze man iemācīja divas lietas. Pirmā – spēlēšana var būt patīkama, ja to neuzskata par misiju. Nav vajadzības dzīties pēc lielās naudas. Mierīga, pašironijas pilna pieeja ir labāka par liekulīgu nopietnību. Otrā – pat vienkāršākajā procesā var atrast māksliniecisku vērtību. Tāpat kā es izpētu faktūras un krāsas savā darbā, šeit es izpētīju spēles tempu, izredzes un savas reakcijas.

Protams, es nebūšu tā, kas aicinās draugus pamēģināt. Bet es arī nenosodīšu tos, kuri reizēm velta laiku šādai izklaidei. Viss atkarīgs no attieksmes. Ja tā ir viegla un rotaļīga, tad tā ir tikai vēl viena dzīves spēle. Bet ja tā kļūst par apsēstību, tad to labāk pamest.

Manā gadījumā tas bija ideāls vakars, kad viens nejaušs lēmums atvēra durvis uz negaidītu un jautru pieredzi. Varbūt kādreiz es atkal izmēģināšu. Bet varbūt nē. Tas ir skaistums – es izvēlos. Un tepat ir brīvība, ko mēs tik bieži aizmirstam, kad runājam par spēlēm.

[Forfatter]

Indlæg