Kā es beidzot atradu savu ideālo vakara hobiju

[klarikafoolishDeltager]

Jā, es zinu, kā tas izklausās. “Atpūta” un “interneta kazino” vienā teikumā parasti neizklausās pēc veselīgas kombinācijas. Es pats tā domāju līdz pagājušajam mēnesim. Mana tipiskā nedēļas nogale izskatījās šādi: darbs no deviņiem līdz sešiem, pēc tam futbols ar puišiem, varbūt alus kādā bārā, un tad atkal darba rīts.

Vienā otrdienas vakarā es sēdēju mājās ar tasi kafijas, iztukšoju sociālos tīklus (tas bija briesmīgi garlaicīgi), un man uzradās doma – pamēģināt ko jaunu. Ne jau tāpēc, ka man trūktu naudas vai es būtu kaut ko izcīnījis, bet vienkārši tāpēc, ka šķita, ka dzīve ir kļuvusi pārāk paredzama. Es esmu grāmatvedis. Diena, kad es redzu ko neparastu, parasti ir tad, kad kāds klients atsūta rēķinu ar kļūdainu summu. Bet šoreiz es gribēju, lai manā dzīvē ienāk kaut kas, kam nav jābūt loģiskam.

Es atceros, toreiz bija jau vēls, ap vienpadsmitiem. Es atvēru savu portatīvo datoru, un, kā jau tas mēdz būt, pēc stundas es jau biju ierakstījies vavada kazino. Ne jau tāpēc, ka man būtu ieteicis draugs vai es būtu redzējis reklāmu, bet vienkārši tāpēc, ka tā bija pirmā platforma, kas man iepatikās pēc dažu minūšu skatīšanās. Kaut kas tajā dizainā bija pazīstams, bet tajā pašā laikā svaigs. Bez lielām domām es ieliku savā kontā 20 eiro. Tas bija mans limits.

Pirmās minūtes bija kā atvērt jaunu spēli – es izvēlējos kādu spēļu automātu ar vienkāršiem noteikumiem, kur vajadzēja savākt vienādas figūras. Neko īpašu. Es zaudēju pirmos 5 eiro. Bet pēc tam notika kaut kas smieklīgs – es nospiedu pogu, un uz ekrāna parādījās uzraksts “Bonuss”. Es vēl nezināju, kas tas ir, bet man sāka sisties sirds. 13 eiro bonuss. Es uzvarēju 13 eiro no sava atlikuma, kas man likās simt eiro. Protams, tā bija tikai laimīga nejaušība, bet tas moments – kad tu domā, ka tavs ekrāns ir tikai ciparu kopa, bet pēkšņi viss sāk griezties – ir absolūti neaprakstāms. Es smējos, un tas bija īsts smaids, nevis tāds, kāds rodas no rīta, kad jāceļas uz darbu.

Nākamajās dienās es atgriezos, bet ne tāpēc, lai atgūtu zaudēto. Man vienkārši patika tas rituāls. Pēc darba, ap desmitiem vakarā, es uztaisīju tēju, apsēdos atpakaļ uz sava dīvāna un atvēru to pašu lapu. Es sāku eksperimentēt. Dažreiz es spēlēju tikai uz 5 eiro, dažreiz uz 10. Un zini, kas ir interesanti? Es nezaudēju vairāk par 20 eiro nedēļā. Tāpēc, ka es uz to skatos kā uz izklaidi, nevis kā uz darbu. Kā kino vai restorānu. Tu nemaz neplāno nopelnīt, tu vienkārši pērc emocijas. Un šīs emocijas bija īstas. Piemēram, pagājušajā nedēļā es nopelnīju 50 eiro no viena grieziena, bet nākamajā dienā es tos atdevu atpakaļ. Bet tas neko nemainīja – es jutos kā uzvarētājs, pat kad zaudēju. Tā ir brīnumaina spēja, ko es iemācījos: nepieķerties.

Man patīk, ka nav jābūt profesionālim. Es nepievēršu uzmanību stratēģijām, ko reklamē internets. Es vienkārši ļaujos plūsmai. Dažreiz es uzlieku kādu fonu mūziku, un tas ir kā meditācija. Tikai tu un krāsainās bildes. Un, protams, tas moments, kad tev uz ekrāna uzlec bonuss. Tā kā es esmu grāmatvedis, es protu skaitīt, bet šeit es to neizmantoju. Es neskaitīju, cik reizes esmu nospiedis pogu, es neskaitīju, cik eiro ir pagājuši. Es vienkārši izbaudīju to, ka mans prāts ir atslēgts no visām raizēm. Pēc darba dienas, kad jāskaita summas, tas ir īsts atvieglojums.

Visvairāk man patīk tas, ka esmu iemācījies izbaudīt mirkli. Es nezinu, vai tas izklausās banāli, bet tā ir taisnība. Agrāk, kad es spēlēju kādu datorspēli, es vienmēr centos pabeigt līmeni. Kas ir nākamais? Kāds ir mērķis? Šeit mērķa nav. Ir tikai viens grieziens. Un tad vēl viens. Un, ja zaudē, nav nožēlas. Ir tikai nākamā iespēja. Es atceros vienu vakaru, kad es sēdēju un domāju: “Kāpēc es to nedarīju jau iepriekš?” Ne jau tāpēc, ka man vajadzēja naudu, bet tāpēc, ka man vajadzēja kaut ko, kas atbrīvo prātu.

Es arī sapratu, ka tas nav atkarīgs no tā, cik daudz es ielieku. Es vienmēr nosaku budžetu. Un tas ir galvenais noteikums: tev jāzina, kad apstāties. Ja es zaudēju 20 eiro, es aizveru logu. Ja es uzvaru 50 eiro, es arī aizveru. Man nav vajadzības “atgūt” zaudēto, jo es jau esmu iepriekš izlēmis, ka 20 eiro ir mana maksa par šo vakara izklaidi. Un, kad es to sapratu, viss kļuva daudz vieglāk. Es pārstāju domāt par zaudējumiem kā par kaut ko sliktu. Tie ir vienkārši daļa no spēles.

Un vēl viena lieta – es gribu ieteikt citiem, kā es to daru. Es bieži saku: “Nesāciet ar domu, ka jums ir jāuzvar.” Tas ir muļķīgi. Sāciet ar domu, ka jūs vēlaties izklaidēties. Iemācieties izbaudīt zaudējumu, jo tas ir tikpat skaists kā uzvara. Es zinu, ka tas izklausās dīvaini, bet paskatieties uz to no otras puses – ja jūs spēlējat tikai tāpēc, lai uzvarētu, tad jūs nekad nebūsiet apmierināti. Mēs visi esam dzīvojuši ar domu, ka dzīve ir par rezultātiem, bet šeit ir par procesu.

Tāpēc es turpinu to darīt. Es esmu to iemācījies. Un es noteikti turpināšu. Nevis tāpēc, ka es gribu kļūt bagāts, bet tāpēc, ka es gribu justies dzīvs. Un, kad es sēžu pie sava datora un skatos uz to, kā mainās skaitļi, es jūtu, ka man ir pāri visam. Tas ir mans mazais brīvības moments. Nekāda spiediena, nekādu termiņu. Tikai es un mašīna.

Secinājums ir vienkāršs: atpūta nav tikai gulēšana vai skatīšanās filmas. Dažreiz tā ir adrenalīna deva, kas nāk no negaidītā. Un, ja jūs iemācīsieties to kontrolēt, jūs atklāsiet, ka dzīve ir daudz krāsaināka, nekā šķiet.

[Forfatter]

Indlæg